Didjē Kalēns ir indoeiropiešu seno valodu, reliģijas, mitoloģijas un dzejas, tajā skaitā arī latviešu dainu, pētnieks. 90. gados viņš pasniedza senās valodas Latvijas Universitātē. Pēdējā laikā Didjē aktīvi publicējas akadēmiskajā tīmekļa vietnē
Academia.edu un jaunajā indoeiropiešu lingvistikas žurnālā Wékwos. Šobrīd sagatavošanā ir divas Didjē Kalēna grāmatas.
Vairākos radīšanas mītos, kas iekapsulēti indoeiropiešu valodās – lielākajā zināmajā valodu grupā –, ir radušās metaforas, kas saista ķermeni un Visumu. Bieži ir notikusi upurēšana dieviem, kurā no pirmatnējās būtnes sadalītajām ķermeņa daļām radusies fiziskā pasaule. Galva kļūst par debesīm, bet acis – par mēnesi un sauli. Mirstot cilvēka ķermenim, šie elementi atgriezās Visumā – acis atgriezās pie saules un mēness, galva – debesīs. Šis priekšstats eksistēja pirms priekšstata par reinkarnāciju un drīzāk nozīmēja ķermeņa un pasaules atkalsavienošanos. Lingvists Didjē Kalēns atklāj, kā valoda sākotnēji interpretējusi ķermeni.